Sākums ›

Pieredze Grieķijā

Anete Dakša, EVS brīvprātīgā Atēnās, Grieķijā
Pirmoreiz iepazinos ar EVS (Eiropas brīvprātīgo darbu), kad manā dzīvesvietā tā projekta ietvaros viesojās meitene no Portugāles. Tolaik vēl mācījos pamatskolā, bet zināju – es arī gribu tā. Pēc vidusskolas beigšanas bija vislabākais brīdis izmantot šo iespēju būt brīvprātīgajam, jo gribējās nedaudz atpūsties no mācībām, tomēr iemācīties ko jaunu, paceļot un satikt jauniešus no citām valstīm. Tā kā nebiju arī pārliecināta par profesijas izvēli, līdz ar to arī augstskolas vai universitātes izvēli, izlēmu, ka tā būtu iespēja izmēģināt kādu amatu praksē, satikt cilvēkus – dzirdēt pieredzes un iegūt kontaktus, kā arī vienkārši esot prom no ierastās vides, visu mierīgi apdomāt.
Ar mājaslapu www.jaunatne.gov.lv biju iepazinusies jau sen. Vasaras vidū, pēc visām skolas būšanām, sāku rīkoties - sameklēju Eiropas Brīvprātīgā darba organizāciju datubāzē nosūtītājorganizāciju iespējami tuvu manai dzīvesvietai. Atradu “Pozitīvo Domu” Tukumā. Sazvanīju Ievu Upesleju, organizācijas vadītāju un jā - “Pozitīvā doma” bija gatava būt mana nosūtītājorganizācija un varēju gatavoties iesaistīties kādā projektā no decembra sākuma. Bet pats grūtākais bija tikai priekšā – projekta un uzņēmējorganizācijas atrašana. Biju dzirdējusi stāstus par neskaitāmu pieteikumu izsūtītīšanu uz vēlamajiem projektiem, bet nesagaidītām atbildēm utt.. Ieva ieteica vispirms nosūtīt uz vairākām organizācijām īsus e-pastus ar jautājumu, vai viņiem vajadzīgi brīvprārīgie sākot no decembra. Vislabāko (kārotāko :)) projektu atradu ātri. Zināju, ka gribu valsti Dienvidos, bet ne tradicionālajā Itālijā vai Spānijā. Iedomājos par Grieķiju – valsti, par kuru saka “kur atgriezties”, valsti ar zilākajām debesīm un neskaitāmajām salām. Datubāzē ieraudzīju projektu Grieķijā ar nosaukumu “Therapeuthic horse riding” un izlēmu, ka tas ir tieši man, jo reitterapija bija ieinteresējusi jau sen. Pēc pajautāšanas organizācija atbildēja, ka viņiem ir vajadzīgi brīvprātīgie, un , pēc motivācijas vēstules un CV nosūtīšanas, drīz vien tiku arī apstiprināta! Tātad gadās arī tā, ka izvēlies tikai vienu projektu un tev veicas, nevis sūti neskaitāmus pieteikumus, nesaņemot atbildes!
Pirms aizbraukšanas vairākas reizes tikāmies ar Ievu, kā arī piedalījos “pre-departure” (“pirmsaizbraukšanas”) seminārā, kur stiku citus topošos brīvprātīgos no Latvijas, uzzināju vairāk par EVS, dzirdēju ex-brīvprātīgo pieredzi, kā arī beidzot apzinājos, ka drīz PATIEŠÄ€M došos uz Grieķiju.
Kad rakstu šo vēstuli, aprit četri mēneši kopš esmu šeit. Ierados 15. janvārī, sniegputeņa pavadīta un pavasarīga siltuma sagaidīta. Pirmais iespaids – perfekti. Laiks jauks, biedri forši, dzīvesvieta ideāla, darbs aizraujošs. Dzīvoju pavisam netālu no Atēnu centra, tomēr pietiekami nomaļi. Tepat mitinās deviņi zirgi, kas arī ir mana ikdiena. Jau nākamajā dienā pēc atbraukšanas metos iekšā darbos, jo nebija pacietības pagaidīt. Trīs jaunieši no Polijas, Francijas un Tunisijas šeit strādā jau no septembra, un ar viņu palīdzību drīz vien arī es apguvu visu un varēju brīvi darboties. Sākumā bija nedaudz grūti pierast pie grieķu “siga-siga” (lēnām, mierīgi) stila, pie ilgās pļāpāšanas un kafijas dzeršanas, lēnas gatavošanās darbam (bet skriešanas un apjukuma pēc tam, kad viss jādara vienlaikus), nu jau esmu pieradusi un pat pielāgojusies. Mūsu, EVS brīvprārīgo, pienākumi ir sagatavot zirgus nodarbībām un pēctam vadīt tos aiz pavadas, laikā, kad bērns ir zirga mugurā un pilda fizioterapeita norādījumus. Mēs rūpējamies arī par to, lai apkārtne būtu sakopta, zirgi - tīri un paēduši, un bērniem, kuri gaida nodarbību, būtu interesanti. 
Reitterapija ir patiešām apbrīnojama, un mēs nebeidzam vien priecāties, cik laimīgus mēs varam padarīt bērnus, kuri nestaigā, neredz vai nerunā. Un ikkatra nodarbība liek padomāt – kāpēc mums, citiem, nebūt priecīgākiem biežāk, mums taču ir tik daudz kā!
Katru dienu mums palīdz brīvprātīgie no Grieķijas. Vietējiem, kas grib palīdzēt, kurus interesē reitterapija, kuri grib atpūsties no trakā pilsētas ritma. Tā mums izveidojas ļoti labas attiecības ar vietējo sabiedrību. Izbaudam grieķu viesmīlību un iepazīstamies ar tradīcijām (kas ir neizsakāmi interesanti).
Ar manu jauko istabas biedreni Lucy no Francijas esam apbraukājušas daudzas vietas šajā skaistajā zemē, no pašiem Dienvidiem līdz tālākajiem Ziemeļiem. Un garlaicīgi arī Atēnās nekad nav, vienmēr ir tik daudz pasākumu, kuros gribas iesaistīties un vietas, kuras apmeklēt.
Kopumā jūtos lieliski, ja neskaita ilgas pēc savējiem skaistajā Latvijā, dusmas uz grieķisko “bardaku”, un laika trūkumu, lai paspētu visu, ko vēlos. Mājās doties negribas...Lai vai kā – atgriezīšos noteikti!

Anete Dakša, EVS brīvprātīgā Atēnās, Grieķijā

Pirmoreiz iepazinos ar EVS (Eiropas brīvprātīgo darbu), kad manā dzīvesvietā tā projekta ietvaros viesojās meitene no Portugāles. Tolaik vēl mācījos pamatskolā, bet zināju – es arī gribu tā. Pēc vidusskolas beigšanas bija vislabākais brīdis izmantot šo iespēju būt brīvprātīgajam, jo gribējās nedaudz atpūsties no mācībām, tomēr iemācīties ko jaunu, paceļot un satikt jauniešus no citām valstīm. Tā kā nebiju arī pārliecināta par profesijas izvēli, līdz ar to arī augstskolas vai universitātes izvēli, izlēmu, ka tā būtu iespēja izmēģināt kādu amatu praksē, satikt cilvēkus – dzirdēt pieredzes un iegūt kontaktus, kā arī vienkārši esot prom no ierastās vides, visu mierīgi apdomāt.

Ar mājaslapu www.jaunatne.gov.lv biju iepazinusies jau sen. Vasaras vidū, pēc visām skolas būšanām, sāku rīkoties - sameklēju Eiropas Brīvprātīgā darba organizāciju datubāzē nosūtītājorganizāciju iespējami tuvu manai dzīvesvietai. Atradu “Pozitīvo Domu” Tukumā. Sazvanīju Ievu Upesleju, organizācijas vadītāju un jā - “Pozitīvā doma” bija gatava būt mana nosūtītājorganizācija un varēju gatavoties iesaistīties kādā projektā no decembra sākuma. Bet pats grūtākais bija tikai priekšā – projekta un uzņēmējorganizācijas atrašana. Biju dzirdējusi stāstus par neskaitāmu pieteikumu izsūtītīšanu uz vēlamajiem projektiem, bet nesagaidītām atbildēm utt.. Ieva ieteica vispirms nosūtīt uz vairākām organizācijām īsus e-pastus ar jautājumu, vai viņiem vajadzīgi brīvprārīgie sākot no decembra. Vislabāko (kārotāko :)) projektu atradu ātri. Zināju, ka gribu valsti Dienvidos, bet ne tradicionālajā Itālijā vai Spānijā. Iedomājos par Grieķiju – valsti, par kuru saka “kur atgriezties”, valsti ar zilākajām debesīm un neskaitāmajām salām. Datubāzē ieraudzīju projektu Grieķijā ar nosaukumu “Therapeuthic horse riding” un izlēmu, ka tas ir tieši man, jo reitterapija bija ieinteresējusi jau sen. Pēc pajautāšanas organizācija atbildēja, ka viņiem ir vajadzīgi brīvprātīgie, un , pēc motivācijas vēstules un CV nosūtīšanas, drīz vien tiku arī apstiprināta! Tātad gadās arī tā, ka izvēlies tikai vienu projektu un tev veicas, nevis sūti neskaitāmus pieteikumus, nesaņemot atbildes!

Pirms aizbraukšanas vairākas reizes tikāmies ar Ievu, kā arī piedalījos “pre-departure” (“pirmsaizbraukšanas”) seminārā, kur stiku citus topošos brīvprātīgos no Latvijas, uzzināju vairāk par EVS, dzirdēju ex-brīvprātīgo pieredzi, kā arī beidzot apzinājos, ka drīz PATIEŠÄ€M došos uz Grieķiju.

Kad rakstu šo vēstuli, aprit četri mēneši kopš esmu šeit. Ierados 15. janvārī, sniegputeņa pavadīta un pavasarīga siltuma sagaidīta. Pirmais iespaids – perfekti. Laiks jauks, biedri forši, dzīvesvieta ideāla, darbs aizraujošs. Dzīvoju pavisam netālu no Atēnu centra, tomēr pietiekami nomaļi. Tepat mitinās deviņi zirgi, kas arī ir mana ikdiena. Jau nākamajā dienā pēc atbraukšanas metos iekšā darbos, jo nebija pacietības pagaidīt. Trīs jaunieši no Polijas, Francijas un Tunisijas šeit strādā jau no septembra, un ar viņu palīdzību drīz vien arī es apguvu visu un varēju brīvi darboties. Sākumā bija nedaudz grūti pierast pie grieķu “siga-siga” (lēnām, mierīgi) stila, pie ilgās pļāpāšanas un kafijas dzeršanas, lēnas gatavošanās darbam (bet skriešanas un apjukuma pēc tam, kad viss jādara vienlaikus), nu jau esmu pieradusi un pat pielāgojusies. Mūsu, EVS brīvprārīgo, pienākumi ir sagatavot zirgus nodarbībām un pēctam vadīt tos aiz pavadas, laikā, kad bērns ir zirga mugurā un pilda fizioterapeita norādījumus. Mēs rūpējamies arī par to, lai apkārtne būtu sakopta, zirgi - tīri un paēduši, un bērniem, kuri gaida nodarbību, būtu interesanti. 

Reitterapija ir patiešām apbrīnojama, un mēs nebeidzam vien priecāties, cik laimīgus mēs varam padarīt bērnus, kuri nestaigā, neredz vai nerunā. Un ikkatra nodarbība liek padomāt – kāpēc mums, citiem, nebūt priecīgākiem biežāk, mums taču ir tik daudz kā!

Katru dienu mums palīdz brīvprātīgie no Grieķijas. Vietējiem, kas grib palīdzēt, kurus interesē reitterapija, kuri grib atpūsties no trakā pilsētas ritma. Tā mums izveidojas ļoti labas attiecības ar vietējo sabiedrību. Izbaudam grieķu viesmīlību un iepazīstamies ar tradīcijām (kas ir neizsakāmi interesanti).

Ar manu jauko istabas biedreni Lucy no Francijas esam apbraukājušas daudzas vietas šajā skaistajā zemē, no pašiem Dienvidiem līdz tālākajiem Ziemeļiem. Un garlaicīgi arī Atēnās nekad nav, vienmēr ir tik daudz pasākumu, kuros gribas iesaistīties un vietas, kuras apmeklēt.

Kopumā jūtos lieliski, ja neskaita ilgas pēc savējiem skaistajā Latvijā, dusmas uz grieķisko “bardaku”, un laika trūkumu, lai paspētu visu, ko vēlos. Mājās doties negribas...Lai vai kā – atgriezīšos noteikti!